Imulas upes taka
Imula ir viena no Abavas pietekām – līkumota un dažkārt ar stāviem krastiem. Tās garums ir ap 5 km, un tā aizved līdz pat Buses pilskalnam. Taka ir slikti marķēta, un visai aizaugusi, taču šķiet kāds to cenšas lēnām atjaunot. Iešana vietām ir grūta. Pie takas sākuma ir jauka piknika vieta un stāvvieta.
Taka gar Imulas upi sākas netālu no tās ietekas Abavā, pie Vītiņu mājām
Norādes uz pareizo pagriezienu nav, jāseko kartei. Pati taka gan šķiet ir ļoti veca, jo stends ir izbalējis, un takai vietām ir ļoti grūti izsekot. Vienā brīdī sapratām, ka ap krūmiem aplīmētās papīra skoča lentītes aizstāj pazudušās norādes. Te var iet tikai labos apavos, ar kuriem var iet slīpi pa mālainu nogāzi, jo brīžiem gājiens ir grūts, turklāt tas ir pieci kilometri vienā virzienā. Tā kā izbraukuši no mājām bijām visai vēlu, visu taku negājām, bet pēc kādiem diviem kilometriem griezām atpakaļ pa tuvējo ceļu. Pa ceļam manījām jaunu koka tiltiņu, tā ka iespējams taku kāds atkal atjaunos. Kopumā interesanti, bet ar maziem bērniem grūti. Gribētos lai atjauno norādes un izliek stendā karti ar iespēju mest arī mazo loku.
Pa ceļam par līdzgājēju pieteicās jauks sunīti no vietējām mājām. Vēlāk viņš no mums atkal aizgāja, toties satikām un izbiedējām zaķi. Vēlāk iegājuši dziļākā mežiņā satrūkāmies, jo mums pretī milzīgā ātrumā traucās sabijusies stirna, kura tikai pēdējā mirklī aizlēca uz citu pusi, teju vai notrieca no kājām. Izrādās draugs suns, kuru Olivers izdomāja saukt par Pūderi, skrēja stirnai pakaļ.